Fotogrāfiju vēsture

Pēdējo gadu laikā ļoti ievērojamu attīstību ir piedzīvojusi fotogrāfijas, taču diemžēl par to izcelsmi (vēsturi) zina tikai retais.

Attēla iegūšanas vēsture ar obskura kameras palīdzību meklējama jau 15. gadsimtā. Laika posmā no 16. gadsimta līdz 18. gadsimtam tika būvētas portatīvas obskura kameras, kurās tika izmantoti spoguļi, diafragmas un objektīvi, tā kā var piebilst, ka pirms fotogrāfijas atklāšanas pastāvēja primitīvi fotoaparāti. Gaismas iedarbība patiesībā uz dažādām vielām bija zināma diezgan sen, tikai to mēdza skaidrot nepareizi.

  1. un 19. gadsimtā liels vairums izgudrotāju centās iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjutīgus materiālus obskura kamerā – pēc būtības viņi veica fotografēšanu.

Vārdu „fotogrāfija” 1839. gadā ieviesa angļu matemātiķis, ķīmiķis un astronoms Sers Džons Frederiks Viljams Heršels, kuram liela loma bija arī fotogrāfijas attīstībā (izgudroja cianotipiju un ierosināja izmantot nātrija tiosulfātu kā fiksāžu).

Lielākos panākumus fotogrāfijas attīstībā guva franču izgudrotājs un inženieris Žozefs Nisefors Njepss, kurš 19. gs. 20. gados ieguva „heliogrāfiskus” attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar lavandas eļļu, asfaltu un gvajaksveķiem.

Nevar nepieminēt arī Luiju Žaku Mandi Dagēru (1787 – 1851), kurš tiek uzskatīts par otru fotogrāfijas pirmatklājēju. Dagērs turpināja darbu pie attēlu radīšanas uz gaismas jūtīga materiāla un savu atklājumu nosauca par dagerotipiju. Līdzās Dagēram pie fotogrāfijas atklāšanas strādāja arī daudzi citi, piemēram, Viljams Henrijs Fokss Tolbots (1800 – 1877) Anglijā, kurš radīja pirmsākumus negatīva un pozitīva procesam, ko nosauca par talbotipiju (kalotipija).

Fotogrāfijas tehnoloģiju attīstībā ir iespējams izdalīt deviņus dažādus nozīmīgus sasniegumus: heliogrāfija, dagerotipija, kalotipija, slapjais kolodija process, krāsainie materiāli, želatīna bromīda sauso plašu process, hologrāfija, momentfotogrāfija un digitālā fotogrāfija.

Īpaši nozīmīgi ir četri no šiem visiem atklājumiem, kas lielā mērā ietekmēja fotogrāfijas radīšanas un izmantošanas iespējas. Kā vienu no tiem var minēt dagerotipiju – sākotnējais fotografēšanas paņēmiens, ar kuru attēlu ieguva uz plates, kas pārklāta ar sudraba jodīdu; slapjo kolodija procesu – radās iespēja iegūt reproducējamu augstas kvalitātes attēlu, līdz ar to fotogrāfija kļuva pieejama daudz plašākai auditorijai;  želatīna bromīda sauso plašu procesu – šis izgudrojums fotogrāfijas radīšanas procesu padarīja daudz ērtāku gan profesionāļiem, gan arī amatieriem, tādā veidā arī strauji palielinot interesi par fotogrāfiju; digitālo fotogrāfiju – tās satura informācija tiek veidota, glabāta un lietota datorizētas informācijas formātā.

Salīdzinoši liela loma fotogrāfijas attīstībā ir arī latviešiem. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē, kas notika 1818. gada 6. novembrī, tika nolasīts Teodora Grothusa 65 lappušu klasiskais traktāts „Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību”. Ar šo traktātu tika atklāts fotoķīmijas pamatlikums. Šis atklājums bija pamats, uz kura nedaudz vēlāk tika balstīta tajā laikā vēl neatklātā fotogrāfijas māksla.

Latvija var lepoties arī ar mazākā fotoaparāta VEF Minox ražošanu, kas tika uzsākta 1938. gadā Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). 1936. gadā Valters Caps, kurš ir Minox izgudrotājs, ieradās Rīgā pie VEF direktora Teodora Vītola, lai iepazīstinātu ar kameras darbības principiem. VEF speciālisti jaunā izgudrotāja piedāvājumu rūpīgi izpētīja un, noslēdzot līgumu, 1936. gadā diezgan lielā slepenībā tika uzsākti fotoaparāta konstruēšanas darbi. VEF tika izgatavoti vairāk nekā 17 000 Minox fotokameru. Pēc kara Minox ražošana netika atjaunota, jo iekārtas tika izvestas uz Vāciju.

Fotogrāfija ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu pasaules izpratnes veidošanā, tā kā bez tās mēs savu dzīvi nevarētu iedomāties.

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *